Senāk latviešu kungi ņēmuši stārastus no igauņiem, bet igauņu kungi atkal no latviešiem. Tas darīts tādēļ, lai stārasti neiedraudzētos ar darbiniekiem. Šos stārastus tad arī ļaudis nīduši vairāk nekā pašus bargos kungus. Raunā reiz bijis ļoti nikns stārasts, kas pastāvīgi sodījis ļaudis. Reiz kādi jauni nebēdnieki pārģērbušies par sievietēm un aizgājuši uz muižas pļavu zāļu pļaut. Atnāk stārasts un grib tos ķīlāt. Tie nu sagrābj pašu stārastu, labi nopeŗ un ieved dziļi mežā. Tur viņi izbāzuši koku caur stārasta piedurknēm, piesējuši tam rokas pie tā koka un tad palaiduši vaļā. Stārasts tik pēc ilga laika varējis atmocīties uz muižu. Gan nu izmeklējušies un iztaujājušies, kas tur vainīgs, bet neviens nekā nezinājis. Stārasts no tā laika palicis daudz rāmāks.