Vienā muižā bijis ļoti nikns vagārs, kas pardaudz nostrādinājis muižas darbiniekus. Reiz viņš gribējis pārmest kūlējiem, ka tie esot slinki un kārtīgi neizkuļot labības. Lai to varētu pierādīt, viņš slepeni palīdis zem izliktā klājiena, kamēr strādnieki rīkojušies pa riju. Viņš domājis, ka viņš nemaz nejutīšot, kamēr slinkie strādnieki pāriešot trīs reizes kuldami par klājienu. Viens strādnieks tomēr vagāru pamanījis un klusu pačukstējis arī citiem strādniekiem, ka zem klājiena esot vagārs paslēpies. Kad nu sākuši kult, tad viens strādnieks iesaucies: «Kur te tāds jēls kūlis gadījies? Te nu vajaga krietni sadot! » Tad nu arī kūlēji no visām pusēm apņēmuši to vietu, kur vagārs gulējis, un sākuši visā spēkā sist. Vagārs jau pēc pirmā sitiena lecis augšā un gribējis bēgt prom. Bet kūlēji it kā lielās izbailēs vēl tam situši kliegdami: «Sitiet nelabo, sitiet nelabo!»

Vagārs uz priekšu nekad vairs nedomājis tiesāt strādnieku slinkumu.

P i e z ī m e. Tas ir pazīstamais pasaku motīvs par sadauzīto kungu. Skat. XII sēj. 29. nr. (259. 1. p.). P. Š.