Mārcienas muižas lielmāte vecā Strandzija gājusi pastaigāties. Ieraudzījusi, ka muižas mežā kāda sieviete sēņojot. Lielmāte ņēmusi sēņotāju izbārt: «Ko tu lasi manas barvikas? Var. gribēsi, lai tevi nopeŗ?» Sēņotāja bijusi dūšīga meita, krieviete, nebijusies vis no lielmātes, bet teikusi lielmātei: «Kā tev nav kauna pa mežu staigāt? Vai tev nav dārzu, kur staigāt?» Un pēdīgi meita lielmāti vēl nopērusi. Lielmāte nu sūdzējusi tiesā. Tiesa prasot, kāda tad tā sēņotāja izskatījusies. Bijusi gariem zobiem. Uz tiesu atsauktas visas apkārtējās sievietes, bet gaŗiem zobiem nevienas nav bijušas. Vainīgo nevarējuši atrast un tā dūšīgā meita tikusi cauri sveikā.