Tas noticis tais vecos laikos, kad vēl katram saimniekam bijis jādod mācītājam cāļi. Uz rudens pusi vienam saimniekam nozagusies vista un izperējusi vēlus cāļus. Saimnieks noerrojies, bet ko lai dara ar tādiem nīkuļiem? Beidzot viņš nolēmis cāļus aiznest mācītājam un atdot nodevās. Bijis jau tas saimnieks liels pārgudrinieks. Sak', gan jau mācītājs izaudzēs; cālis paliek cālis - vai liels, vai mazs. Kad saimnieks aiznesis tikko izšķīlušos cāļus uz mācītāja muižu, tad mācītājs to uzgodājis, ka tik agri cāļus izaudzējis. Cāļi bijuši grozā un mācītājs neredzējis, cik tie lieli bijuši. Saimnieks tik taisījies ātrāki prom. Bet nebijis vēl ne 10 soļus no ķēķa durim pagājis, ka izskrējis mācītājs un kliedzis: «Tu lops, ej ellē ar saviem vanckariem!» Saimnieks tik gājis prom, lai jau nu mācītājs audzē vien cālīšus. Otrā svētdienā saimniekam uzskaitījuši pie kauna staba «piecpadsmit» (sitienus).