1260. gadā vācu ordenim bija grūti jācīnās pret iekšējiem un ārējiem ienaidniekiem. Visvairāk sirdīgie leiši, pastāvīgi iebrukdami Vidzemē un Kurzemē, ordenim daudz kaitēja un draudēja atkal izpostīt tā varu tikko iekarotā zemē. Tad nu ordenis Cēsu saeimā nosprieda šim nepatīkamajam ienaidniekam arī no savas puses reiz uzbrukt un šim nolūkam salasīja lielu kara spēku, kas pastāvēja no nedaudz bruņiniekiem, bet vairāk no kristīgā ticībā pārgājušiem latviešiem un kuršiem. Durbi, kas toreizējām leišu robežām bija visai tuvu, izredzēja par sapulcināmo vietu, no kuras ienaidniekam gribēja uzbrukt no muguras puses, jo mēdza gandrīzi vienumēr doties tikai uz Zemgali un Seloniju, kamēr Lejas Kurzemi neaiztika. Ordenis uz šo uzbrukumu taisījās ļoti klusu un slepeni, un jāliecina, ka nodoms bija gudri izdomāts; jo ja izdevās caur Žemaišu zemi ielauzties Lietavā un tur savienoties ar biedriem no Prūsijas, iekāms leiši no ziemeļiem varēja atsteigties sargāt savu zemi, tad ordenis varēja ienaidniekam padarīt lielu postu un caur to viņu uz ilgu laiku; varbūt uz visiem laikiem, atturēt no uzbrukumiem. Bet kaut gan visa rīcība notika slepeni, tad tomēr ienaidnieks visu dabūja zināt, kas nospriests, kas nodomāts. Kad ordeņa kaŗaspēks nonāca Durbē (tolaik tur pie pils tikai pāris namu bija, tikai vēlāk izcēlās pilsētiņa), tad tas domāja, ka uz iebrukšanu varot taisīties gluži mierīgi, kādēļ nevīžoja ne kareivjus nostādīt apkārtējos mežos, ne gādāt par apcietinātu nometni. Meži tolaik bija gar abām Durbes purva malām līdz pašai pilij. Kara pulks pa to laiku nodevies visādiem priekiem un jautrībām. Tanī klajumā, kas austruma ziemeļos no pils, bija sarīkotas lielas dzīres, kuŗās visi ieradās, saprotams, bez bruņām, bez ieročiem. Kad dzīru līksmība bija lielajā, tad piepēži no dienvidus austrumiem un dienvidus rietumiem labi apbruņotie leišu kareivji, kuŗus ordenis domāja pie Daugavas esam, iznāca no mežiem. Paša ordeņa nodevēju vadīti, viņi skaidri zināja, kad un kur vislabāki un vissekmīgāki varēja uzbrukt bruņiniekiem. Šie ar saviem kareivjiem bez bruņām un ieročiem būdami, un no pils atšķirti, sāka ar beņķiem un galdu kājām atgaiņāties pret leišu ieročiem, mēģinādami izsisties līdz pilij; bet mazai daļai tas tikai izdevās: lielāko daļu apkāva, tanī starpā arī ordeņa meistaru Buchardu fon Hornhūzenu. Kad leiši, kādu laiku velti Durbes pili aplenkuši, atkal aizgāja, tad atlikušie bruņinieki iznāca no pils un apraka kaujā kritušos, tā savējus, kā ienaidniekus, un uzmeta lielajam kopkapam kalniņu par mūžīgu piemiņu šai nelaimes dienai. Šis kalniņš vēl tagad tur redzams, to dēvē par Līgutes priedulāju. Tagad kalniņa virsu un dienvidus austruma daļu lietā par kapsētu; arī sen, sen tur jau kapsēta bijusi. Durbes pils tuvumā, sevišķi kādā šaurā kalnu ceļa tuvumā, kā arī ūdenī, atron vēl tagad bruņas, piešus un zobenus no senlaikiem.