Vecos laikos šinī apgabalā esot kaŗojuši poļi ar krieviem. Reiz poļi bijuši apmetušies pie Ķeipenu muižas rijām un taisījušies aplaupīt visu Vatrānas valsti. Bet vatrānieši, to dabūjuši zināt, visi mežos sabēguši. Tikai viens saimnieks, vecais Caune, nebijis mājā, bet bijis uz Rīgu aizbraucis. Mājā pārbraucis, zirgu zemē jūgdams, ieraudzījis, ka pa lielceļu jājis liels pūlis zaldātu. Vecais Caune izbijies uzbēdzis uz rijas augšu salmos, bet zaldāti tikpat pamanījuši, ka cilvēks bijis, un devušies viņu meklēt. Izmeklējuši visas malas, uzkāpuši arī uz riju, durstīja ar štikiem salmus, bet vecā Caunes neatraduši. Nokāpuši atkal zemē, vē1 reizi visas malas izmeklējuši, bet vecā Caunes nekur neatraduši. Tad otrreiz uz riju uzkāpuši un vēl briesmīgāki durstījuši salmus ar štikiem, beidzot arī veco Cauni atraduši. Viņam noprasījuši: «Kas vārdā?» Šis atbildējis: «Kazumdūrums!» Nu zaldāti izlaupījuši visu mantu un to sakrāvuši vezumos. Arī vecajam Caunem bijis savs vezums. Kad visi vezumi bijuši pilni, tad braukuši projām uz lēģeri. Bijusi jau krēsla, braucot uznākusi nakts, ceļš gājis caur biezu mežu. Tur braukdams sviedis vien vecais Caune maizes kukuļus un gaļas gabalus no sava vezuma zemē un pats iebēdzis mežā. Zaldāti nekā nemanījuši un braukuši vien tālāk. Vecais Caune salasījis visus izsviestos maizes kukuļus un visu izsviesto gaļu un noglabājis drošā vietā. Nu varējis dzīvot, bet zirga bijis dikti žēl, jo to aizveduši zaldāti līdz. Visu vairāk viņš tāpēc žēlojies pēc tā zirga, ka tas bijis dikti gudrs: kad vecais Caune iesvilpojies, tad zirgs tūliņ bubinājis. Pa nakti vecais Caune sadomājis: kas būšot, tas būšot - vai dzīvošana, vai miršana, bet zirgu vajagot dabūt. Aizgājis uz Ķeipeni pie poļu lēģeŗa, tur visi zaldāti gulējuši. Daži zirgi bijuši piesieti ārpus lēģera, bet vecā Caunes zirga nebijis. Viņš apskatījies un ieraudzījis, ka citi zirgi vēl bijuši piedarbā. Bet piedarba durvju riekšā gulējuši zaldāti un vecais Caune nevarējis tikt iekšā. Neko darīt, vecais Caune līdis klusām zaldātiem pāri un laimīgi ieticis piedarbā. Bet nu nevarējis pazīt savu zirgu, jo visi bijuši tādā pašā spalvā kā viņa zirgs. Viņš paklusu iesvilpies un zirgs arī tūliņ bubinājis. Te vecais Caune tūliņ pie sava zirga klāt - atraisījis, uzlēcis mugurā, ka ne metin nemeties, un laidies bēgt. Pārgājis visiem guļošiem zaldātiem pāri un laidis projām uz meža pusi. Poļi gan satrūkušies, skrējuši pakaļ kliegdami: «Kazumdūrum, Kazumdūrum! pagaidi!» Bet Caune nelicies ne dzirdēt - skrējis vien projām, kamēr ticis mežā. Poļi gan dzīnušies pakaļ, bet kur tu vēju vairāk noķersi? Arī esot šāvuši, bet neviena lode netrāpījusi. Tā vecais Caune ar visu savu zirgu no poļiem izbēdzis un ar izsviesto maizi un gaļu pārticis, kamēr kaŗi pārgājuši.