Nurmuižas majorāta kungs Lebrechts fon Firkss - nezināms kādēļ -- bija ļoti ienīdējis poļu valdību (toreiz Kurzeme atradās zem poļu virsvaldības), lūkodams tai kaitēt, kur vien pietikdams. Šis ienaids viņu pamudināja visur pēc iespējas pabalstīt zviedru valdību. Viņš pilnīgi nodevās savam ienaidam, netaupīdams nedz naudas, nedz mantas, lai vienai valdībai kaitētu, otrai palīdzētu. Bet tam, saprotams, bija jānotiek pilnā slepenībā. Tomēr lai viņš vadīja to lietu cik slepeni vadīdams, atriebējs tomēr dabūja to zināt nu nu viss noslēpums nāca zināms. Muižas kalējam, Andrejam, kungs pilnīgi uzticējās. Tas bija ļaunprātīgs cilvēks, un prata glaimot vislielākā mērā. Senāk kungs kalēju bija licis netaisni sodīt. Kungs gan to jau sen bija aizmirsis, bet ne tā kalps. Pēdējais nēsāja soda piemiņu sirds dibenā paslēptu, gaidīdams vislielākā nepacietībā atriebjamo brīdi. Lielā padevība, ko tas majorāta kungam liekuļoja, atriebjamo darbu tikai paātrināja. Šo cilvēku fon Firksa kungs raidīja par ziņnesi uz zviedru nometnēm pie zviedru kungiem, ar kuŗiem viņš stājās sakarā, lai poļiem saceltu nelaimi. Muižas kalējs ilgi bija mācījies pēc izdevīga brīža gaidīt un tad to ļoti veikli izlietāt. Taisni īstā acumirklī viņš par visu šo lietu paziņoja poļu valdībai, pienezdams tādas liecības, ka vairs nebija nekādu šaubu. Šī nodevība panāca to, ka majorāta kungu ar varu saņēma cieti. Varšavā nezināja, ko ar sagūstīto iesākt. Poļu valdība baidījās, ja nosodīs šo vienu, tad visa vācu muižniecība sacelsies pretim un tas poļu valdībai tanīs laikos nevarēja patikt. Poļu kungi, nezinādami citādi līdzēties, nodeva vainīgo Kurzemes muižniecībai sodīt, ko arī izdarīja. Jāsaprot, ka muižniecība tanī lietā citādi rīkoties nevarēja, vajadzēja turēties pie visstingrākā likuma, jo lieta bija par daudz svarīga, lai tur varētu kā izvairīties. Nelaimīgo notiesāja ar zobinu nonāvēt. Jaukā maija rītā pašā agrumā vienā Nurmuižas pils istabā, vienīgi likumīgo liecinieku klātbūtnē, izpildīja spriedumu. Vēl tagad rāda Nurmuižā krēslu, kuŗā notiesātais sēdus saņēmis nāves cirtienu. Arī zobens, kas dvēseli no miesas šķīris, tur vēl atrodoties.