gadu simtenī, kad krievi ar zviedriem lāgu lāgiem pa Vidzemi briesmīgi kaŗoja, tad neatradās neviens ciems jeb māja, ko kazaki nebūtu apmeklējuši. Tā arī mūsu ciemu bieži vien kazaki un zaldāti piemeklēja. Lai gan jau bija jūlija mēneša beigas, tad tomēr atradās vēl visi lauki un pļavas bēdīgā stāvoklī, kā jau laikam, kad nav miera laiki, jo visi cilvēki bija sabēguši pa bieziem purvājiem un mežiem. Kādu dienu gāja viens ceļinieks pār laukiem un pļavām arvienu uz priekšu bailīgi skatīdamies, itkā no kāda ienaidnieka baidītos. Un rau! viņa bailes arī nebija veltas bijušas, jo viņš ieraudzīja vienu jātnieku no meža izjājam, kas tūlīt viņu ieraudzījis, grieza zirgu uz to pusi, kur ceļinieks atradās. Ceļinieks redzēdams, ka nu vairs lāga nebūs, sāka bēgt, lai gan pats nezināja, kur varēs no jātnieka izbēgt. Jātnieks devies viņam ticīgi pakaļ. Tā bēgdams tas iegādājās to muklaino dīķi, kas pļavas vidū atradās, kuŗš tagad varbūt viņam par patvērumu varētu derēt: tāpēc viņš skrēja, cik vien varēja, uz minēto dīķi. Tiklīdz viņš pie dīķa malas bija pieskrējis, te arī jau kazaks viņam klāt. Nāves bailēs būdams, viņš skrien ar apbrīnojamu drošību pār šauru laipiņu, kas bija pārlikta pār muklaino dīķi. Viņam arī laimējās pārskriet, bet kazaks nu arī laiž pakaļ un ar vienu lēcienu dīķī iekšā, no kura vairs ārā nevarēja tikt un tā nogrima muklājā ar visu zirgu. Vēl gan esot sviedis zobenu bēglim pakaļ, bet par laimi neesot trāpījis. Tā līdz šo baltu dienu dīķis tiek nosaukts par Kazaku dīķi. Dīķis atrodās Carnikavas draudzē, netālu no Z. mājām. Lai gan dīķis aizaudzis ar zāli un vairs nav tāds muklains, tad tomēr to vietu vēl var gluži labi pazīt.