Kad krievi zviedrus bija sakāvuši, tad viena zviedru jātnieka nodaļa caur Cīravu bēgtin bēga uz savu tēviju atpakaļ. Bet kazaki bēgļiem dzinās pakaļ. Tad zviedri nodomāja Cīravas muižā patvērumu atrast un, aiz mūŗiem slēpdamies, kazakiem pretim atturēties. Cīravas cienīgā māte itin labi nojēdza: tiklīdz te kauja notiks, no Cīravas muižas ne smakas neatliks, tādēļ viņa izgāja uz gudrību: lika klāt muižas vidū galdus, atnest vīnu un pati skubināt skubināja&127; lai tikai ēdot, dzerot, kazaki esot aizgājuši Cīravai garām un zināt nezinot, ka zviedri te slēpjoties. Zviedri arī ēda un dzēra. Kad labi bija iesiluši, tad Cīravas cienīgā tos glaudīdama lūdza, lai jel nu jājot projām, varot vēl cita kazaku nodaļa tos panākt un uzbrukt. Bet to viņa neteica vis, ka tā pati pirmā kazaku nodaļa nekur nava aizgājusi, tepat mežā gaidot, kad zviedri cilāsies. Tā arī notika. Līdz ko zviedri Cīravu atstāja, lai uz Liepāju dotos, te kazaki aiz upes, Kapu kalnā klāt. Pie Gaviezes muižas kazaki zviedrus panāca. Zviedri raudzīja Gaviezes muižā patvērties. Izcēlās cīņa abās pusēs, zviedrus aizdzina: bet Gaviezes muiža bija palikusi par akmeņu un pelnu čupu.