Stiprajos esot spranču laikos spranči vārījuši gaļu lielu lielā katlā. Bet uz reiz sasituši bungas un nu vajadzējis jāt un braukt projām. Kaprālis sadusmojies, atvēris nama durvis un spēris ar sedeni (vabu) šai taisni virsū; bet sedenis ielīdis sienā tik dziļi, ka to nevarējuši nemaz ārā izvilkt. Ja būtu trāpījis, tad viņa būtu bijusi pagalam. Gaļu no katla izgrūduši uguns pavardā un aizbēguši uz Cesvaini. Tā iet karā! Vecais Svilītis katrreiz raud, kad stāsta par unguru kaŗiem, tad bijis gan ko izturēt! Visu viņa pulku apšāvuši; tikai Stipro Svilītis vien ar Rungu Jēkabu palikuši dzīvi. Kāds prieks! Abi draugi, un no vienas cesvainiešu valsts. Sēdējuši grāvmalē, prieka asaras raudādami un Svilīša pāršauto kājas stilbu siedami. Te uz reizi nākusi kaŗa lode, atsitusies pie valles sienas un Rungu Jēkabam pašās krūtīs. Jā, ko darīt! Kam nolikts laiks mirt, tam ir pēc kautiņa lode trāpa. Svilītis gan palicis dzīvs.