Cīravniekiem pirmals poļu dumpis ir vēl atmiņā. Kad krievi uzvarētāji palika, tad poļi un leiši, nekur turēties nevarēdami, dienišķu maizīti nedabūdami, meklēja paēnu un pārtiku pie kurzemniekiem. Bet arī te kazāki tiem miera nedeva. Netālu no vienas Cīravas lauku muižas ir priediena. Šai priedienā kazāki panāca divi leišu puikas. Puikas trīcēdami, drebēdami, ceļos nometušies, rokas paceldami, lūdzās žēlastību, bet kazāki šos par poļiem noturēdami, ar kančukiem vienā cirtienā pāršķēla galvas kā sprūtes un urā! saukdami aizaulekšoja.