Mana mātes māte dzirdējusi no veciem cilvēkiem par lieliem kara laikiem un postīšanām. Kad kara pulki pārgājuši, tad vēl nākuši visādi siŗotāji laupīdami un kaudami. Cilvēki sabēguši mežos un uzturējušies tur. Reiz divi siŗotāji iejājuši vienā mājā, kur atradies tikai viens saimnieks, kas kurinājis rijas krāsni. Redzēdams sirotājus, saimnieks noslēpies serā uz rijās ārdiem. Abi siŗotāji iegājuši rijā un viens iekāpis krāsns bedrē sildīties. Saimniekam pakustoties, sers sācis čaukstēt, un lai viņa nemanītu, viņš iešķaudījies pēc kaķa: «Kec, kec, kec!» Siŗotāji arī patiešām viņu noturējuši par kaķi, un tas, kas pie krāsns sildījies, sūtījis otru, lai meklējot «nitekļu, šķietekļu» (nīšu un šķietu). Saimnieks nu redzējis, ka sildītājies bijusi tikai pārģērbusies sieviete, nolēcis no ārdiem un nositis to. Otrs siŗotājs, izdzirdis troksni, aizbēdzis, bet saimnieks dabūjis nosistās naudas zutni un zirgu.

Par kādu sievieti no sirotāju laikiem stāsta šādu teiku. Bēgdama viņa iekāpusi meža ābelē, devusi savam bērnam krūti un pati ēdusi ābolus. Par to laiku pieskrējis vanags ar saķertu vistu un ēdis to ābeles virsotnē, bet apakšā vilks pienesis un ēdis jēru. Vēlāk mājā atgriezusies, viņa devusi par sevi šādu mīklu: « Virs manis ēd, zem manis ēd, mani ēd un es ēdu.»