Viens kungs ceļodams ieraudzījis reiz ceļmalā vecu vīru ar baltu bārdu, kas sēdējis uz akmeņa un raudājis. Kungs apturējis zirgus un prasījis vecajam: «Kas tev kait, kādēļ tu raudi?» «Jā,» vecītis atteicis žēlīgā balsī, «kā es neraudāšu, kad tēvs mani kūla?» - «Kā? Vai tev tik vecam ir vēl tēvs?» kungs brīnīdamies prasījis tālāk. «Man ir nevien tēvs,» vecais atbildējis, «bet arī vēl tēva tēvs.» -- «To es gan negribētu ticēt. Kad tik tu mani nemāni?» -- «Nāc man līdzi, tad redzēsi.» Vecītis iesēdies pie kunga karītē un nu abi braukuši uz vecīša māju. Tai mājā bijis daudz cilvēku: bērni, pieauguši un sirmgalvji ar sārtiem vaigiem. Tur nu kungs dabūjis redzēt arī vecā tēvu un tēva tēvu. «Nu, ko tad ēdat, ka tik ilgi dzīvojat un esat tik spirgti?» kungs prasījis. «Pienu, sieru, medu un rupju maizi,» vecītis atbildējis. «Vai jūs alu arī dzeŗat?» -- «Nē, mēs nemaz nezinām, kas alus ir,» šie vientiesīgi atteikuši. Kungs viņus bagāti apdāvinājis un aizbraucis projām domādams.

P i e z ī m e. Šo Stendera stāstiņu (Nr. 25) esmu dzirdējis arī Raunā stāstam P. Š.