Viens saimnieks ilgāku laiku bija aizbraucis uz citurieni, bet zagļi pa to starpu bija saimnieku smalki apzaguši. Nabadziņš pārbraukdams gan izmeklējies, gan iztaujājies pēc savas mantas, bet kur tu zagļiem tik viegli pēdas sadzīsi? Beidzot saimnieks griezies pie kāda zīlnieka. Zīlnieks teicis: «Tā nevaru tev vainīgo uzzīlēt; bet atnes man trīs saujas smilšu no tās kapu kopiņas, kur pērn notiesātais ļaundaris aprakts, tad tūlīt pateikšu. Tik ievēro: smiltis jāņem pašā pusnaktī, jo tad ļaundaŗi sazinās viens ar otru.» Labi, saimnieks apņēmies to izdarīt. Pašā pusnaktī nogājis pie kapiem, attaisījis vārtus un gājis uz to pusi, kur zināmais ļaundaris aprakts, bet līdz ko kapam piegājis tuvāku, nejauši bijis jāsaraujas. Uz ļaundara kapa divi tik sīvi plūkušies, ka bail bijis redzēt. Saimnieks domājis: «Kas lai uzdrošinās tādiem klāt iet? Labāk paņemšu smiltis no kuŗas katras kapu kopiņas un steigšos uz māju.»

No rītl aiznesis smiltis zīlniekam. Zīlnieks ielējis traukā alu, piebēris vienu sauju smilšu, skatījies, skatījies - nekā ieraudzīt. Piebēris otru sauju smilšu, skatījies, skatījies -- nekā ieraudzīt. Piebēris trešo sauju smilšu, skatījies, skatījies - nekā ieraudzīt.

«Tu nebūsi ņēmis smiltis no ļaundara kapa?» zīlnieks uzprasījis.

«Tā jau gan bija,» saimnieks atteicis.

Saimnieks gājis vēl otru nakti smiltim pakaļ. Bet līdz ko piegājis ļaundaŗa kapam tuvāk, tā pati nelaime - tie paši divi atkal kāvušies. «Kas lai uzdrošinās tādiem klāt iet?» saimnieks domājis pie sevis. «Labāk paņemšu smiltis no kuŗa katra kapa un steigšos uz māju.» No rīta aiznesis smiltis zīlniekam. Zīlnieks ielējis traukā alu, piebēris vienu sauju smilšu pie alus, skatījies, skatījies - nekā ieraudzīt. Piebēris otru sauju - nekā ieraudzīt. Piebēris trešo sauju - nekā ieraudzīt.

«Tu nebūsi ņēmis smiltis no ļaundara kapa?» zīlnieks iesaucies.

«Tā jau gan bija. Bet kā lai no tā kapa smiltis dabū? Mūžīgi tur divi tik sīvi kaujas, ka bail klāt iet.»

«Nu jā, tad jārauga citādi to darīt,» zīlnieks atteicis. «Šovakar ej no mājas līdz kapiem ačgārniski un tāpat dari arī atpakaļ nākot. Cik soļu tu spersi, tik soļu tiem diviem būs jāvirzās no kapiem ārā uz otru pusi; tev mājā ejot, viņi atkal virzīsies tāpat atpakaļ.»

Saimnieks tā darījis. Un pareizi - neatradis vairs tos tur priekšā. Nu paņēmis trīs saujas smilšu no ļaundaŗa kapa un gājis ačgārniski atpakaļ. Bet vēl saimnieks nebijis ne labi sētsvidū, kur uz reizi dzirdējis, ka tie divi nāk šņākdami, krākdami pakaļ. Saimnieks mudīgi ielobis istabā. Tikko durvis aizcirtis, viesuļi, vētras arī bijuši klāt. Gan trakojuši, gan plēsušies, bet nekā darīt, saimnieks jau bijis istabā.

No rīta aiznesis smiltis zīlniekam. Zīlnieks traukā ielējis alu, piebēris vienu sauju smilšu pie alus, paskatījies - tūlīt cita lieta. Ieraudzījis alū kaimiņa puisi. Rādījis saimniekam, tas arī redzējis to pašu. Piebēris otru sauju smilšu, paskatījies -- ieraudzījis alū kaimiņa puisi ar saimnieka mantu. Rādījis saimniekam, tas arī redzējis to pašu. Piebēris trešo sauju smilšu - nu redzējis to vietu, kur kaimiņa puisis paslēpis nozagto mantu. Rādījis saimniekam, tas arī redzējis to pašu. Nu bijis zaglis rokā, un zagtā manta atrasta.