Vīnam kungam sīva, kai tik aizmyga, tai tyuļeņ rauduoja. Kungs izmudynoj sīvu un prosa, kuo jei raud, bet sīva nikuo naatbild. Kungs saoka stuostīt sovim pazeistamim, ka juo sīva, kai tik aizmīg, tai tyuļeņ raud. Kaids no pazeistamim soka kungam: «Kad sīva suoks rauduot, tu pajem aiz kreisuos rūkas mozuo pierstiņa un jei tev izstuostīs vysu, kuo jei raud.» Vokorā, kad sīva suoka rauduot, kungs pajēmja aiz sīvas kreisuos rūkas mozuo pierstiņa un prosa: «Kuo tu raudi?» - «Kai man narauduot?» atbildēja sīva. «Muns veirs izbrauks uz deviņim godim un man vajadzēs treis godi dzeivuot par dzāruoju, treis par palaidni un treis par ubadzi!» Kungs pīsacēļa, salasīja sovas lītas un aizbraucja. Pēc kunga aizbraukšonas, sīva suoka dzert, puordevja sovu muižu un par treis godi puordzēra vysu naudu. Tad jei treis godi staiguoja par palaidni un kad palyka vaca, aizguoja un ūtrā muižā īstuoja par gani un gona lūpus. Treša goda beiguos sīva ganīja lūpus ceļa molā. Pa tū ceļu jau braucja uz sātu juos veirs. Veirs pazyna sovu sīvu, bet sīva juo napazyna. «Brauc pi manis par kalpyuni!» soka veirs. «Es navaru braukt, man lūpi juogona!» atbildēja sīva. «Brauc un atstuoj lūpus!» soka veirs. Sīva īsāda rotūs un aizbraucja ar sovu veiru uz muižu. Kungu pazyna vysi muižas ļaudis un izstuostīja kungam, ka juo sīva muižu puordevja, beja lela dzāruoja, tad palaidne un tagad nazyn, kur pazuduse. Kungs atpierka sovu muižu, izkurinuoja pierti, aizsyutīja sīvu uz pierti izamozguot un tik tad vokorā pi vakareņom pīsazyna sīvai, ka jis ir juos veirs. Tai abi veči mīrīgi nūdzeivuoja sovas vacuos dīnas.