Buļļu māju saimnieks braucis kopā ar savu ganu puiku uz Jelgavu ar siena vezumu. Ap pusnakti viņi nobraukuši līdz vienai kapsētai, bet tālāk vairs netikuši, jo zirga priekšā uz ceļa nostājies viens balts vīrs, kas uzsaucis saimniekam: «Nāc man līdzi!» Saimnieks stipri sabijies un sacījis, ka šim neesot vaļas; bet redzēdams baltā vīra draudošās acis, tomēr nolaidies no vezuma un gājis trīcēdams un drebēdams viņam pakaļ. Baltais nu sācis šo mierināt, ka nekas ļauns ar viņu nenotikšot. Ganu puika arī nobijies, bet gribējis redzēt, kas ar saimnieku notiek, līdis viņiem slapstīdamies no pakaļas. Baltais pievedis saimnieku pie viena jauna kapa, kas bijis sadalīts trīs daļās. Pirmajā bijusi sapelējusi maize, otrā zobens ar šķēpu un trešajā bļoda ar ūdeni un valgu sainis. Kad saimnieks visu te labi apskatījis, tad baltais vīrs sācis stāstīt: « Šī sapelējusī maize nozīmē badu, kas drīzi nāks par Latviju; bet šis zobens un šķēps norāda uz kaŗu, kas nāks pēc bada. Ūdens bļoda un valgu sainis liecina par svešu kungu kalpību, kas sekos kaŗam.» Visu to noklausījies, ganu puika steidzies atkal uz ratiem atpakaļ, kur pēc maza brītiņa atgriezies arī saimnieks ar balto vīru. Tur tad pēdējais atkal pamācījis saimnieku: «Kad nobrauc Jelgavā, tad nepārdod sienu ne pirmajam, ne otram pircējam, lai viņi sola, cik solīdami. Vezumu pārdodi tikai trešajam pircējam! Kad sienu būsi pārdevis, tad nopērc man jaunu kreklu, jo tagad man ir jāstaigā kailam.» To sacījis, baltais vīrs pazudis. Saimnieks aizbraucis uz Jelgavu un pārdevis siena vezumu par lielu naudu trešajam pircējam. Viņš nopircis arī prasīto kreklu un atdevis to baltajam vīram, kas to atkal pie kapiem gaidījis. Bet mājās pārbraucis saimnieks pazaudējis valodu: tikai ganu puika varējis izstāstīt, ko viņi braucot redzējuši un dzirdējuši.