No Olaines braucis viens saimnieks uz Rīgu. Braucot caur Olaines mežu pienācis pie viņa viens gluži kails vīrs un lūdzis kādu apģērba gabalu, par to viņš pastāstīšot nākamas lietas. Saimnieks sacījis, ka viņam nekāda drēbju gabala neesot, lai pagaidot, kad viņš braukšot no Rīgas atpakaļ. Saimnieks arī Rīgā nopircis kādas drēbes un, atpakaļ braucot, atkal saticis to pašu kailo cilvēku turpat ceļmalā. Kailais dabūjis drēbes, apģērbies un vedis saimnieku mežā. Tur kādā vietā krūmos stāvējuši trīs akmeņi. Viņš pacēlis pirmo akmeni, zem kuŗa bijuši rudzi, un sacījis, ka šogad būšot rudzu gads, jo tā esot šāgada zīme. Tad viņš pacēlis otru akmeni un zem tā bijuši mieži. Tad izskaidrojis, ka tas esot nākamais gads, kam būšot bagāta miežu raža. Beidzot pacēlis arī trešo akmeni, zem kura bijušas asinis. Tas nu atkal esot nākošais gads, kas būšot kaŗa gads, kad asinis tā plūdīšot, ka nebūšot vairs sausas vietas, kur nostāties. Tad vēl vīrs piebildis: «Es tev par to parādīju, ka tu mani apģērbi.» Pēc tiem vārdiem vīrs bez pēdām pazudis.