Tur, kur tagad atrodas Alūksnes ezers, agrāk bijis līdzenums. Apmēram ap ezera vidu bijušas mājas diviem zemniekiem: Zemnieki bijuši bagāti, bet dzīvojuši ļoti nesaticīgi. Tie viens otra nevarējuši ne acu galā ieraudzīt, un plēsušies par katru nieku. Vienam zemniekam bijis dēls otram skaista meita. Abiem zemniekiem nav bijis citu bērnu un viņi ļoti mīlējuši savus bērnus. Lai gan vecāki dzīvojuši naidīgi un satikties jauniešiem bijis aizliegts, tie tomēr viens otru iemīlējuši, un neraugoties uz vecāku lūgšanām un draudiem, gribējuši apprecēties. Beidzot meitas vecāki piekāpušies jaunieši saderinājušies un nākošā svētdienā nolemj doties uz baznīcu salaulāties. Turpretim, jaunekļa tēvs labāk to vēlējies redzēt mirušu, nekā salaulātu ar ienīstā kaimiņa meitu. Tanī laikā Anta kalnā dzīvojis slavens burvis. Pie šī burvja griežas jaunekļa tēvs pēc palīdzības. Burvis saņem atvestās dāvanas un paklausa ļaunā kaimiņa lūgumu. Burvis paņēmis kausu ar ūdeni, ieskaitījis tur burvības vārdus, un devis saimniekam, piekodinādams, ka nedrīkst kausa izlaist no rokām, un nedrīkst atpakaļ skatīties, kamēr nebūs nogājis līdz kaimiņa mājām. Tai vietai, kuŗu viņš vēloties nogremdēt, lai apjāj reiz riņķī, pēc tam lai pajāj trīs reiz deviņus solus uz vakariem un tad lai sviežot kausu sev pār plecu. Tiklīdz ko saimnieks uzkāpis zirgam mugurā un sācis jāt, tā tūliņ arī dzirdējis gaisā savādu šņākšanu; tas bijis ezers, kas izcēlies no Tomāsu purva. Pa šo laiku pie kaimiņiem bijis jau viss kāzām asrīkots. Jau no tālienes viņš dzirdējis dziedāšanu un spēlēšanu. Piejājis tuvāk, viņš ieraudzījis, ka brūtgāns un brūte, kāzinieku pavadīti, dodas uz baznīcu. Dusmās viņš aizmirsis burvja nosacījumu un sviedis kausu uz priekšu. Tūliņ ezers šņākdams nolaidies, un pats ļaunais saimnieks arī noslīcis. Uz ūdens palikuši līgavas šķidrauts un precinieka cepure, kas vēl šo baltu dienu redzami. No tā arī abas saliņas dabūjušas savus nosaukumus. Tāpat arī saimnieka mētelis palicis virs ūdens, no kā izcēlusies trešā lielākā sala.