Kur tagad Baucis (ezers starp Lenču un Podzemu pagastiem) stāv, tur agrākos laikos bijusi pļava. Reiz uz tās pļavas ganījuši gani lopus. Ganījuši, kā jau arvienu. Te uzreiz pa gaisu nācis tāds liels melns mākonis un viens gans kliedzis: «Bēgat bērni, bēgat bērni, Baucis nāc! » Bērni aizbēguši arī it visi. Arī lopus aizdzinuši visus. Tikai viens melns baucis (baucis - tāds bezragu vērsis) palicis baurodams. Tā tas arī tur palicis; ezers tam ir uzkritis virsū. Ziemu vēl tagad dzirdēts zem ledus vērsis baurojam.

P i e z īm e. Par vērša palikšanu zem nokritušā ezera, ganiem aizbēgot, ir mums vēl šādas teikas. Skolniece A. Kondrāte ir man piesūtījusi no Lenču pagasta tādu pašu teiku par turienes Bauža ezeru. « Tā kā ezers nolaidies, vērsim baurojot, tad ļaudis šo ezeru nosaukuši par Bauzi.» , Skolnieks J. Mintiks no Strenčiem raksta par Burtnieku ezeru, ka tur noslīcis liels dusmīgs vērsis. «Tādēļ vēl tagad rudeņos ezera ledus rūkdams saplīst zem vērša smagajiem soļiem.» «Balss» (1888. g. nr. 27. LP, VII I, l292, 61 raksta, kad Araišu ezers nācis pa gaisu, tad balss saukusi: «Bēdziet gani,. Āzis nāk!» Ūdenī noslīcis viens gans ar vērsi. Āža ezers vēlāk pārdēvēts par Araišu ezeru. Par Vilgāles ezeru stāsta (Minna Freimane, V, 391, 182 un A. L.-P. VII, I, l292, 7), ka tas nokritis no gaisa, bet atstājis tur sausu vietu, kur stāvējusi sieva ar mazu bērnu. P. Š.