Kur tagad ir Taures purs, tur senāk bijis liels ezers. Reiz šai Taures pura ezerā kāds jauns vīrs zvejojis zivis un sirdījies: « Vells, ka nekā nedabū!» Te no ūdens apukšas saukusi kāda balss, ka tam zivju nekad netrūkšot, ja viņš savu pirmo bērnu še atvedīšot veltīs. Vīrs to arī apsolījis, un zivju tam nu vairs nekad nav trūcis. Kad nu viņa sievai piedzimis pirmais bērns, tad viņš nobijies par savu solījumu un gājis kādam Dieva vīram padoma prasīt. Tas tad viņu izmācījis, kas viss esot jādara. Dieva vīrs viņam licis gavēņa piektvakaros ciri trīt un izmeklēt visātrāko zirgu visā apkārtnē. Vīrs vēl ledus laikā braucis ar savu bērnu uz ezeru un uzsaucis pie āleņģa: «Na, šeku i!» Pūķis pabāzis galvu, bet vīrs to nocirtis ar vienu cirtienu un braucis projām tik ātri, cik tik mācējis. Pēc tā ezers gaudojis deviņi dieni un deviņi naktis, un beidzot pacēlies gaisā un aizlaidies uz Burtniekiem. Tai vietā, kur tagad atrodas Burtnieku ezers, agrāk esot bijis viens neliels Agruma ezers. Pie šā ezera rakusies viena melna cūka dienu un nakti vienā gabalā. Vienu svētdienu pašā dievvārdu laikā atlaidies tur Taures ezers un noslīcinājis baznīcu ar visiem baznīcēniem. Vēl tagad skaidrā saules dienā Burtnieku ezerā varot redzēt to noslīkušo baznīcu. Burtnieku ezers vēl tagad neesot gluži mierā un dažreiz stipri kaucot.

Taures purā esot kādi bezdibeņi, kas esot pūķa acis, kuŗas tam mirstot palikušas vaļā.

P i e z ī m e. Līdzīgu teiku ir uzrakstījis ari Tālivaldis Trikātā («Balss» 1889. g. nr. 39. LP, VII, I, 1289, 3). Kārlis Bramanis no Rīgas apkārtnes raksta (LP, V, 408, 204), ka Burtnieku ezers agrāk atradies Valmieras tuvumā kādā tīrelī. Septiņi gadi viņš taisījies iet projām un septiņi gadi melnā cūka rakusi viņam jaunu vietu. Bet arī jaunajā vietā ezers nevarējis ilgi apmierināties un bieži kaucis. Kad viena maza meitenīte uzminējusi viņa vārdu, tad ezers palicis mierīgs. Skolnieks A. Balodis pēc 78 g. v. E. Balodes vārdiem raksta, ka Burtnieku ezers gājis pa gaisu un nokritis dievvārdu laikā uz turienes baznīcas, kad viena sieviņa uzminējusi viņa vārdu. Visi baznicēni noslīkuši, tikai šī sieviņa palikusi dzīva. Kāda Līze Bērziņa stāstījusi (LP, VI, 2l3, 30), ka «viens milzīgs vērsis nesis Burtnieku ezeru pa muguru un gribējis to nomest uz Koņa kalna,» bet tur neuzminējuši viņa vārdu. « Ezers pacēlies atkal augstāk gaisā, aizgājis uz dienvidus pusi un nolaidies uz toreizējo Burtnieku baznīcu pašā dievvārdu laikā.» Šo baznīcu vēl tagad varot ezerā saredzēt. «Ārpusē pie baznīcas redzot karieti ar 4 melniem zirgiem un kučieri uz bukas. Mācītājs patlaban kā uzkāpis kancelē un sakot sprediķi. Kad reiz mācītājs sprediķi beigšot, sacīšot āmen, tad ezers atkal pacelšoties un aiziešot projām, bet baznīcēni visi nākšot no baznīcas ārā un iešot uz mājām. Viņiem šis baznīcas laiks par tiem ilgiem gadiem nemaz neizliekoties tik gaŗš, kā mēs to domājam.» P. Š.