Priekš ilgiem gadiem Burtnieku pilī dzīvojis vecs lielskungs ar savu dēlu un meitu. Lielkunga dēls bijis traki palaidnīgs un viņš nodomājis precēt savu māsu. Kad vecais lielkungs dabūjis zināt dēla nodomu, tad no sirdsēstiem palicis slims un nomiris. Nu arī neģēlīgais brālis varējis mierīgi izvest savu nodomu. Viņš piespiedis savu māsu, lai tā nāk pie viņa par sievu. Māsa negribējusi iet, lūgusi Dievu un gauži gauži raudājusi. Bet brālis neatlaidies un nolicis jau kāzu dienu. Priekš kāzām brālis redzējis trīs reizes sapņos, ka lai neprecē savu māsu, bet viņš smējies un nelicies ne par ko zinis. Kāzu diena pienākusi. Mācītājs braucis uz baznīcu brāli un māsu laulāt. Bet netālu no baznīcas mācītāja kučērs nokāpis no bukas un nebraucis vairs tālāk, jo nākusi rūkdama milzīga debess. Mācītājs aizbraucis uz baznīcu viens pats. Kad mācītājs iesācis brāļa un māsas laulāšanu, tad uzreiz sacēlies milzīgs vējš, pērkons rūcis un melnā debess šņākdama nogāzusies uz baznīcas un muižas. Plašs apgabals palicis par ezeru un to vēlāk iesaukuši par Burtnieku ezeru.

Pa ezeru pēc tam peldējušas uz riņķi vien divas pīles. Bet tagad tās vairs neesot redzamas. Skaidrās dienās varot vēl tagad redzēt muižas ēku sarkanos jumtus un arī baznīcu, kas esot tīri balta.

P i e z ī m e. Tādu pašu teiku ir uzrakstījusi M. Zariņa par Veco Tulku ezeru Ogresgala pagastā. To pašu arī raksta skolnieks N. Melķis no Strenčiem par Kārķu pagasta Tīreļa purva ezeru. «Reiz tai ezerā nolaists ūdensnīrējs, kas ezera dibenā atradis baznīcu, bet durvu priekšā stāvējusi ļoti liela zivs, kādēļ ūdensnīrējs nedrīkstējis vairs iet tuvāk.» P. Š.