Trīs verstis no Stukmaņu muižas ir liels purvs Gnēvis. Daudz gadu atpakaļ tagadējā purva vietā bijis ezers. Bet ezeram vārds Gnēvis neesot paticis, tādēļ kādā vasaras pēcpusdienā saņēmies un par melnu lietus padebesi šņākdams, krākdams aizgājis pa gaisu uz Sauku, kur vēl tagad esot. Muižas darbinieki tobrīd aruši un tiem no negaisa trokšņa pat zirgi pakrituši gar zemi. Pēc negaisa atraduši daudz zivju pa zemi.

Citi atkal stāsta, ka Gnēvī reiz uguns iemetusies un, ilgus gadus degdama, izdedzinājusi purvā dziļas dobes, kas vēlāk ar ūdeni piepildījušās, palikdamas par bezdibeņa akacēm.

Teodors Dumpis (Zin. K. kr.) raksta; ka Gnēvim pa gaisu ejot, divi sievietes, drēbes mazgādamas, saukušas: «Gnēv, Gnēv!» Tūliņ ezers nokritis zemē un viņu iesaukuši par Saukas ezeru.

P i e z ī m e. Arī K. Bika Gaujienā uzrakstījis teiku par Kaulu ezeru (kādu versti no Gaujienas muižas), kam nepaticis tāds vārds, kādēļ tas «pacēlies gaisā un aizgājis uz Rīgas, nomezdamies pie Kangariem» (VII, I, 1307, 5). Upmalietis ir «Balsī» (1889. g. nr. 29. VII, I, 1308 7) ievietojis teiku, ka Sāruma ezers ar Āstara ezeru gribējuši bēgt, tādēļ ka ļaudis tiem nedevuši vārdus. Par Asteres ezeru vēl raksta « Balsī» (1889. g. nr. 35. VII I 1308, 6), ka tas gribējis aizbēgt, bet «muižas īpašniece nogremdējusi pie ezera salas bluķi iekaltu zelta krustu,» pēc kam ezers apmierinājies. Vēl tā pati Upciemu Skaidrīte uzrakstījusi teiku no Galgauskas (VI, 212, 28), ka viens ezers aizbēdzis, tādēļ ka tur ieplūdušas kaŗā kritušo kaŗavīru asinis. P. Š.