Šis ezers agrāk bijis pie Bērzaunes muižas, tagadējā Mālu purva vietā. Bet toreiz tur tuvumā bijuši muižas tīrumi un rijas, un to ezers nevarējis paciest, ka ļaudis rijās pie gŗūtiem darbiem caurām dienām, caurām naktim mocīti. Tādēļ pilns dusmu šņākdams, kŗākdams pacēlies un aizgājis uz Lauteriem, starp Ķeļēnu (Telēnu) un Jaunekļu kalniem. Bet drīzi pēc tam izcēlušies kaŗa laiki. Ienaidnieki stāvējuši katrpus ezera. Te pašā nakts vidū viens ienaidnieku pulks slepeni uzbrucis un nu kāvušies uz postu. Asinis lijušas kā lietus un pārplūdinājušas ezeru. Pret rīta laiku viens otru apkāvušies smalki, dzīvs gandrīz nepalicis neviens vienīgs. Apkautie visi sarakti Kapu kalnā, paaugstā līdzenumā un vecā sērmaukslī uzvilkuši kapu zvanu, kaŗa vīriem par piemiņu. Bet vēlāk sākuši Kapu kalniņu art. Zvans par to sadusmojies un iegāzies ezerā. Vēl ilgi pēc tam, sestdienas vakaros, dzirdējuši zvanu tur ezerā žēli mūdam.

Stāsta arī, ka tai naktī, kad kaŗa pulki tik briesmīgi cirtušies, viens kaŗa kungs iebraucis ar visiem ratiem ezerā, jo negribējis ienaidniekiem dzīvs padoties. Riteņus varot vēl tagad ezerā redzēt.

Vienreiz gar Kaķīšu līci esot gājis medinieks un ieraudzījis Lauteru ezerā varenu spožumu. «Nu, tev veļu māte!» medinieks iesaucies, «jāapskatās taču, kas tas īsti ir.» Skatījies, skatījies - spīd arvienu tāds spožs apaļums mucas dibina lielumā. Norāvis plinti un gāzis virsū; bet - kas tad tas - uz reizi pats palicis neredzīgs un ezerā sācis dobji, dobji mūdēt. Par 1aimi gadījies viens vecītis, tas pārvedis neredzīgo mājā un teicis, lai liekoties mierā, tas spožums esot zivju ķēniņienes acis, tās nedrīkstot aiztikt. Pēc šāviena zivju ķēniņiene samūdējusi trīs dienas, trīs naktis, tad tikai apklususi un medinieks tūdaļ palicis atkal redzīgs.