Ezeri.
17. Liezeris. M ā k o n i s, «B a l s s» 1894. g. nr. 15.
Tai vietā, kur tagad atrodas Liezeres ezers, senāk esot bijusi auglīga leja, kuŗā dzīvojuši labi pārtikuši ļaudis. Vienā vasaras pēcpusdienā, kad druvas jau līgojušās augļu pilnībā, no dienvidus vakariem nācis tumšs debess, stipri kŗākdams, un apstājies virs mierīgajiem ļautiņiern. Šie, redzēdami nelaimi tuvojoties, vaimanājuši un nezinājuši ko darīt. Tad viena sieviete izsaukusies: «Liezera ezers nāk!» Ezers arī tūliņ nolaidies tai ielejā, apklādams ar ūdeni visu, kas tanī atradies: mājas, druvas, visus apdzīvotājus u. c. Ezers esot izcēlies no Mēdzūlas pagasta dienvidus stūŗa un ar lielu lietu aizgājis uz Liezeres pusi. Tai vietā, kur viņš atradies, tas atstājis lielu purvu, ko tagad sauc par Lietavas purvu. Šai purvā ir redzamas dažas akates, kas liecina, ka te agrāk bijis ezers.
Nesen vēl Liezeres ezerā esot varējis redzēt dzīvojamas ēkas. Īsti skaidri varējis saredzēt riju, ap kuŗu bijuši apslieti arkli un citi saimniecības rīki.. No šī ezera esot izvilkts viens neliels zvans, ko tad likuši muižā par putras zvanu, bet tas nu pavisam neskanējis. Pēdīgi viņu likuši par kapsētas zvanu - tagad tas skanējis ļoti jauki, itkā teikdams: « Šodien tam - rītā tev! » Šis pats zvans arī vēl tagad kalpojot Liezeres kapu kalnā.
P i e z ī m e. Šīs teikas saīsinājumu ir uzņēmis arī A. L: P. (VII, I, 1300, 6). P. Š.