Viens milzis aizsērsis senāko Kangaru ezeru. Par šādu milža darbu ezers nejauki sasirdījies un trīs dienas, trīs naktis satrakojis, gribēdams Kangaru kalnus (aizsērsumu) izpostīt. Kad tas tomēr neizdevies, tad nospriedis citur vietas meklēt un cēlies gaisā. Pacēlies gaisā un gājis, gājis taisni uz Aiviekstes upi, kur tagad Lubānas ezers. Šī vieta bijusi aplam jauka, ar mājām, kā piesēta. Vienu dienu meitas, pie upes velēdamās, ieraudzījušas gaisā lielu mākoni, sadzirdējušas mākonī arī lielus plīsienus. Citas meitas ieteikušās: «Tā plīst, it kā lubas plēstu!» bet viena sacījusi: «Tas mākonis cits nekas nav kā liels ezers!» Tik ko to bija meitas izteikušas, tā mākonis, Kangaru ezers, nokritis zemē, apslīcinādams visu jauko upes ieleju. Bet meitas - tādēļ ka uzminējušas ezeram vārdu - izmestas krastā un palikušas dzīvas. Bet nokritušo ezeru, kas šurp nākdams tā trokšņojis it kā lubas plēstu, iesaukuši par Lubānu.

P i e z ī m e. Ka ceļojošs ezers ir uzkritis drēbju velētājām, par to vēt raksta V. Strautiņš no Straupes par Plaužu ezeru (VII, I, 1301, 8) un M. Vemblis no Sāvienas par Sāvienas ezeru. P. Š.