Tur, kur Kangari atrodas, bijis brīnum liels ezers, kas piederējis velnam. Uz Rīgu citādi netikuši toreiz, vajadzējis ezeram pāri braukt; bet velns par velti nelaidis pāri. Tad Dievs salīga tā ar velnu: solīja velnam noslīcināt ezerā zināmu skaitu cilvēku. bet tad velnam jālaiž ļaudis pāri. Labi. Bet velnam tomēr nepietika ar norunāto skaitu: Dievam neredzot viņš ņēma vairāk. Par to Dievs saskaitās, saņēma pa kamiešiem lielu maisu grantes, pataisīja maisam apakšgalā caurumu un gāja pār ezeru. Ejot tik daudz grantes izbira, ka Kangari tika. Nu vairs nebija jābrauc pa ezeru, bet pa Dieva Kangariem. Par to velns saskaitās, ka nezināja, kur dēties. Pašā kāpostu dēstāmā laikā, ap pusdienu, velns pacēla ezeru gaisā: aizgāja ar visu rūkdams, kŗākdams gar Suntažiem projām uz rītiem un agrāki nerima, kamēr nebija nogājis savā nodomātā vietā Lubānā un tur nometies. No tā laika saucot to lielceļu, kas gar Suntažiem uz Rīgu iet, par Lubānas ceļu. Dievs, Kangarus celdams, esot ņēmis materiālu viskaliešos. Izraktā vietā tagad atrodoties Viskales ezers. No turienes Dievam nākot, visgaŗām pa druskai esot biris un tādēļ izcēlušies kalni, kuŗi vairāk vietās par Kangariem saukti.

P i e z ī m e. Šeit blakus A. L: P. ir vēl uzņēmis K. Tarzieŗa Brīvzemniekam piesūtītu teiku, kur it kā ezers bēg no velna, ko nu aiztura «Ūdeņa tēvs». Tā ka nevien «Ūdeņa tēvs»; bet arī viss teikas saturs ir latviešu tradicijām svešs, tad neesmu to še uzrņēmis. P.Š.