Tajā laikā, kad ezeriem vēl bijis ieradums pārcelties no vienas vietas uz otru, tajā vietā, kur tagad Lubānas ezers, bijusi liela, skaista pilsēta, kuŗas iedzīvotāji, grēcīgi dzīvodami, bijuši apkaitinājuši Dievu, kādēļ Dievs apņēmies izdeldēt pilsētu no zemes virsus ar visiem iedzīvotājiem. Vienā jaukā vasaras rītā divi sieviņas velējušās ārpus pilsētas upes malā un ieraudzījušas lielu, tumšu mākoni paceļamies, kas drīzi sasniedzis pilsētu un tā trokšņojis, it kā lubas kāds plēstu. Šo troksni dzirdēdamas, viena velētāja iesaukusies: «Nudien, māsiņ, tas jau vai pats Lubāns būs atnācis!» Tajā paša acumirklī mākonis nogāzies ar lielu troksni zemē, aprakdams savos viļņos visu pilsētu ar visiem iedzīvotājiem. Tikai abas velētājas, tādēļ ka devušas ezeram vārdu, palikušas dzīvas. Atnākušais ezers priekš tam bijis tur, kur tagad Rīga. Katru gadu no Lubānas ezera eimot viens sūtnis uz Rīgu apjautāties, vai Rīga reiz būšot pilnīgi uzbūvēta, jo kad Rīgu beigšot celt, tad Lubānas ezers iešot atpakaļ uz savu pirmo vietu.

P i e z ī m e. Draugs («Myusu t. teikas un posokas», II, 2) par Lubānu ir uzrakstījis gaŗāku teiku ar šādu saturu. Lubānas ezera vietā senāk bijusi viena pils, kur valdījis bargs kungs, kas apprecējis raganas meitu. Kungs pastāvīgi kaŗojis ar citiem kungiem, bet kad tie taisījušies šim uzbrukt, tad vecā ragana arvien ar zviegšanu paziņojusi par to savam meitas vīram. Milzis Lubāns to nevarējis paciest un tas lūdzis Pērkonu (laikam gan Dievu), lai sodītu negantnieku. Nu sācis līt no gaisa ūdens, kas noslīcinājis ļaunā kunga pili ar visu apkārtni. Raganas meita vēl gribējusi izbēgt, veldama sev līdz zelta mucu. Bet te spēris pērkons un raganas meita ar visu mucu iekritusi zemē. Jaunais ezers nu nosaukts par Lubānu. Cits ezers, kas radies raganas mājas vietā, nosaukts par Zviedzezeru. To vietu, kur raganas meita nogrimusi ar zelta mucu, dēvē par Naudas ezeru. P. Š.