Senāk visi ezeri laidušies pa gaisu, tā arī Lubānas ezers. Tikai sava lieluma dēļ tas nav varējis izmeklēt tik plašu vietu, kur apmesties. Laižoties, tas bijis ļoti piekusis un apmeties starp Praulieni un Lazdonu gulēt dienvidu. Pēc atpūtas piecēlies un laidies tālāk, bet guļas vietā atstājis zābakus. Kur zābaks palicis, tur izcēlies ezers, kas nosaukts par Melno ezeru. Pret vakaru tas nolaidies atkal vienā vietā paēst vakariņas. Paēdis, laidies tālāk, bet uz galda palicis viens šķīvis. Tur ir cēlies ezers, ko nosaukuši par Balto ezeru. Tikai otrā dienā ap pusdienu Lubānam gadījies laisties pāri lielam klajumam. Novērojis, ka tur varēšot labi izstiepties, nācis zemē, kur palicis uz dzīvi.

P i e z ī m e. Arī A. Aizsils ir uzrakstījis teiku, kur Lubāns laidies pa gaisu. bet kad viena meita, kas pašulaik velējusies uzminējusi viņa vārdu, tad ezers nonācis zemē. A. L.-P. vēl raksta (V, 384, 174), ka ezers priekš aiziešanas vēl paēdis un atstājis tur div šķīvjus, kas ir mazie ezeriņi pie Kangaru kalniem. Pēc cita varianta tie esot Lielā ezera aizmirstās acis. Vēl viena Ropažu teika stāsta, ka šie abi ezeri esot pa zemes apakšu savienoti. P. Š.