Kur tagad atrodas Ezeriņu purvs, senos laikos bijis neliels ezers. Agrāk mazie ezeri maksājuši lielajiem renti. Arī šis ezers maksājis renti Lubānas ezeram. Viņš bijis Lubānam parādā jau triju gadu renti, bet nespējis to samaksāt. Tādēļ tas nodomājis vienā ziemas naktī aizlaisties no savas vietas. Taisni šai naktī pār ezeru gadījies braukt ceļiniekam. Ezers sacījis uz ceļinieku, ka viņam šai naktī esot jālaižas uz citu vietu, bet tas varot notikt tikai tad, ja kāds pieminot viņa parādu šā: «Lubāns prasa triju gadu renti.» Tad viņš tūliņ varēšot aizlaisties. Tikai lai neizsakot šos vārdus par agru, jo tad tas aiznesīšot arī ceļnieku līdzi. Ceļnieks bijis ar mieru. Viņš piebraucis malā un. izteicis ezera teiktos vārdus. Tūliņ ledus sācis briesmīgi brakšķēt un krakšķēt, ezers šņākdams un kŗākdams pacēlies gaisā un aizlaidies. Viņa vietā paticis staignējs purvs. Ļaudis šo purvu nosaukuši par Ezeriņu purvu un tuvējās mājas par Ezeriņiem.