Tagadējā Odzes ezera vietā senāk bijis liels klajums, kur atradusies liela māja. ar sarkanu dakstiņu jumtu. Mājā dzīvojušas divas meitas. Vienā dienā abas meitas šuvušas kreklus. Ārā sacēlies liels viesulis un pa gaisu laidies liels tumšs mākonis. Te uz reizi vienai meitai šujot, ieduŗas adata pirkstā. Viņa iekliegusies, izsaukdamās: «Oi! Iedzēla tikpat kā odze.» Ar to ezera vārds bijis uzminēts un tas laidies zemē, noslīcinādams abas meitas ar visu māju. Vēl tagad rāmā laikā varot redzēt ezerā sarkanu dakstiņu jumtu.

P i e z ī m e. Grenšēvicu Otīlija raksta no Vietalvas, ka Odzes ezerā esot nogrimis ciems ar baznīcu. Redzot lielo mākoni nākam, viena drēbju velētāja iesaukusies: «Vai kāda odze gaisā lido, vai!» un tā uzminējusi ezera vārdu. «Jaunākās Ziņās» (1924, nr. 4) ir teikts, ka meita par šņācošo mākoni teikusi: «Šņāc kā odze,» ar ko uzminējusi ezera vārdu, ko saucot arī par Trakšiņu ezeru. Beigās ir sacīts: «Ezera vidū atrodas sēklis, par ko zvejnieki stāsta, ka tas neesot nekas cits, kā baznīcas tornis, un tai pašā vietā esot bijis nogrimušais ciems. Skaidrā laikā varot pat redzēt baznīcas ķieģeļu sienas» P. Š.