Vecu vecajos laikos, kad ezeri staigājuši no vienas vietas uz otru, tad arī Umurgas apkārtnē vairāk ezeri apmetušies. Tajā vietā, kur tagad Pepītes ezers, agrāki bijusi pļava. Gani patlaban ganījuši lopus, te no jūras puses sākusi melna debess nākt šurp un debesij pa priekšu laidies baits putns, saukdams gaudošā balsī: «Bēdziet, bērni, ganiņi! Ezers nāk, ezers nāk.» Gani ātri steigdamies, dzinuši lopus projām, bet viens vērsis, stūrgalvis, palicis pie akmeņa guļot un divi āži atkal ņēmušies patlaban badīties. Tos trīs lopus ezers tad pārsteidzis - gani tikai dzirdējuši vērsi iebļaujoties, tad viss apklusis. Toreiz, ja kādam ezeram nākot, drīzumā nava vārda devuši, tad tas atkal cēlies gaisā un gājis uz citu vietu, tur postu no jauna padarīdams. Tāpēc ļaudis šo ezeru tūliņ nosaukuši par Pepīti, jo viņš krizdams ēdis gaļu, vērsi ar āžiem, un galu bērnu valodā mēdz saukt par pepi. Ezers katru gadu vairāk pieaug: viena Braslas pieteka tam tek cauri.