Pie Oleru muižas izbraukuši no sila, ieraugam pa kreisi plašu muklainu pļavas gabalu. Agrāki šī pļava bijusi ezera dibins. Agrākais muižas īpašnieks licis nolaist ezeru. Nolaišana izdevusies tikai pa daļai, tā kā dziļākās vietās ezera dzelme vēl palikusi un pārējais nolaistais gabals draud pārvērsties par sūnu purvu.

Vecos laikos ezers bijis kādas piecas verstis uz ziemeļiem pie Endzeliešu Temekas. Ezera malā reiz ganu puika ganījis savu ganāmo pulku. Nezin kā puika esot aizkaitinājis ezeru. Tas sācis rūkt un pārvērties par lielu, melnu kraukli, uzbrukdams puikam. Puika bēdzis no kraukļa līdz Oleru Lielkāju mājai, kur tas noguris uzmeties uz ecēšām mājas pagalmā. Krauklis uzmeties tam virsū. Tūliņ no kraukļa ezers izplūdis, kas noslīcinājis puiku, Lielkāju māju un visu apkārtni. No noslīcinātās mājas laiku no laika izvelkot dažus baļķus. Aizpērn vēl no ezera esot izvilkts baļķis ar iecirstu cirvi.

P i e z ī m e. Tālumnieks Vec-Piebalgā uzrakstījis teiku («Balss» 1883. g. nr. 51. LP, VII, I, 1293, 1), ka ezers pārvērties par kumeļu, kas vēlāk atkal palicis par Kumeļa ezeru. P. Š.