Vienreiz bijis stiprs vīrs, kas vecuma galā tik piepēži nozudis, kā akā. Ļaudis domājuši: kāds nogalinājis, vai kā. Bet viņš nebijis vis pagalam: sveiks un vesels, ače, dzīvojis slepeni mežā. Reiz velns noklausījies, ka ļaudis vīru taujādami meklējuši. Tūliņ noskrējis pie Velna mātes dziļā peklē un teicis: «Ko domā - tas un tas vīrs nozudis, laikam kur nomiris; ē! kad varētu atrast - nāktu mūsu nagos!» Velna māte atteikusi: «Tu jau zini: kas klajumā mirst, tas pārredzams, bet ja mežā miris, kas to ieraudzīs tik lēti? Tādēļ pārmeklē mežus, varbūt atron!» Velns tūliņ skrējis pa mežiem, pa purviem un beidzot atradis šo dzīvu, meža vidū, mājiņā. Pašu laiku gan nebijis mājā, bet velns paķēris lielu akmeni, ielīdis krāsnī un gaidījis meklēto pārnākam. Vakarā pārnācis arī. Velns nu spēris ar akmeni šim virsū, bet lielā karstumā aizsviedis gaŗām. Nu vīrs sviedis pretim: no lielā sviediena mājiņa sabrukusi un velns bēgdams nogrimis zemē. Tai vietā, kur velns grimis, palikusi liela lāma, izcēlies Pakulu ezers. Simtu gadu vēlāk velns, no bailēm atžirdzis, iznācis ar lielu svirti atkal vīru meklēt. Bet tāds te vairs nebijis. Nu velns dusmās nosviedis gaŗo svirti pie Pakulu ezera un pazudis. Kur svirte kritusi, tur iegrimusi zeme, no kā izcēlusies upīte, ietecēdama Ogrē.