Reiz, vecos laikos, uz Lubu mājām, kas atradušās tur, kur tagad viļņo Ušuru ezers, aizgājuši divi skrodeŗi meklēt darbu. Saimnieks arī viņiem to devis. Skrodeŗi par darbu ļoti priecājušies un tūdaļ ķērušies pie šūšanas. Istaba bijusi ļoti silta, un tie pārvietojušies ābeļdārzā, zem kuplajām ābelēm, pavēnī. Bet tur atkal nelaime - kur gadījusies, kur ne - ap skrodeŗu galda kājām sākusi berzēties saimnieka raibā cūka. Skrodeŗi sākuši kliegt: «Uš! Uš! Uš! Nāc, saimniek!» Te nejauši uz mājām uzkritis liels lietus mākonis, kas visus noslīcinājis. Izglābušies tikai skrodeŗi, kas uzminējuši ezera vārdu.

P i e z ī m e. Pēc Annas Kupčes uzrakstītā varianta, viena sieviņa iesaukusies: uš! P. Š.