Teiku, kā Vaļģeru ezers cēlies, ļaudis daudzina vēl šo baltu dienu. Ezers esot dabūjis savu vārdu no Valģeru muižas, kas jau sen viņa bezdibenā guļot. Toreiz Vaļģeru muižā dzīvojis vecs kungs ar savu dēlu un meitu. Dēls vecākiem nekāda prieka nedarījis, bijis liels palaidnis. Tādēļ māte nevēlējusies, ka muižu dēls reiz mantotu, labāk lai meita manto. Un lūk, mirdama, viņa tad iedevusi meitai savu gredzenu un teikusi, ka šai - kad apprecēšoties -- tā muiža piederēšot. Bet dēlam nu ienākušas ļaunas domas prātā, viņš, pēc muižas kārodams, gribējis savu māsu precēt, tad muiža arī viņam piederēšot. Tēvam tādas ļaunas domas nejauki ķērušās pie sirds, viņš iesirdzis un nomiris. Bet tūliņ pēc tēva nāves dēls nogājis pie mācītāja, lai nākot uz muižu šo ar māsi. salaulāt; ja ne, tad šim jāatstājot sava labā vieta. Gan mācītājs viņu lūdzis, lai atmetot tādas ļaunas domas, jo tas vēl nekur neesot dzirdēts, ka brālis māsu precējot, bet viss velti. Nu mācītājs, negribēdams savas labās vietas pazaudēt, apsolījies arī. Bet kad braucis laulāt, liels kraukļu bars, ķērkdami. viņu pavadījuši no mācītāja muižas līdz muižai. Muižā atkal kāzinieki gan bijuši sabraukuši, bet māsa - brūte - bijusi paģībusi. Salaulājis arī. Bet pēc laulībām kučieris mācītāju lūgšus lūdzies, lai tūliņ braucot jel uz māju - Dieva sods drīzumā nākšot par šito muižu! Labi, braucis arī. Un debess nu sākusi briesmīgi apmākties un, gabalu pabraukuši, dzirdējuši lieliskam krācam un šņācam. Atskatījušies atpakaļ un ieraudzījuši: liels ezers patlaban muižu apsedz. Nobraukuši pie vienas upītes, tur mācītājs mazgājis savas rokas un teicis, ka pie šā Dieva soda neesot vainīgs. To upīti vēl šo labdien sauc par Ķepupi, tādēļ ka tur mācītājs savas apķepušās rokas nomazgājis. Bet ezerā pēc tam vēl ilgi redzējuši divas pīles, tās esot bijušas māsa ar brāli. Un vēl tagad varot jaukās vasaru dienās, ja ūdens kluss un skaidrs, ezera dibinā mūŗus saredzēt.