Seces pagastā pie pagastskolas atrodas purvs. Šai purvā ir neliels, bet ļoti dziļš ezeriņš. Klāt tam grūti pieiet -- līgojas vien. Dibena tam nekad nevarot atrast: tur pie akmeņa varot divpadsmit dzijas gabalus salaist, dibena tomēr neaizsniedzot.

Senos laikos lielkungs mēģinājis šo ezeru nolaist Daugavā Licis grāvračiem rakt grāvi. Grāvračus vadījis kāds vīrs, vārdā Kristaps. Bet tikko sākuši rakt, visi racēji uzreizi palikuši akli. Tā ezeru kungam nav izdevies nolaist. No šā laika ezers dabūjis savu nosaukumu. «Aklis». Senāk viņš saukts par Purva ezeru. Bet grāvi, ko bija iesākuši rakt, nosauca grāvrača vadoņa vārdā par Kristapa grāvi. Arī tagad šo grāvi var redzēt, kaut gan tas &127;au krūmiem apaudzis.

Reiz viens gans Akļa malā ganījis lopus. Te uzreiz ieraudzījis brīnumskaistu jaunavu ar mazu sunīti klēpī, sēžam priedītes galotnē. Šī sēdot un šūpojoties. Gans sācis brīnīties un teicis: «Vai Dieviņ! Kā tu tik nenokrīti!» Tūliņ jaunava iekritusi ūdenī, ka nobrīkšķējis vien, un uzreiz pazudusi.

Aklī senos laikos esot nogrimusi viena pils, ko saukuši par Klista pili. Pils piederējusi kungam, kam bijusi ļoti skaista meita. Izcēlies karš. Pili no visām pusēm ielenkuši ienaidnieki. Neviens no pils ļaudim vairs nevarējis glābties. Kungs licis aizbultēt vārtus, noslēgt durvis, tiltus uzvilkt. Pats ar saviem ļaudim un meitu sagājuši pils lielajā kambarī. Ne uz kādu glābiņu vairs nevarējis cerēt. Atskanējušas taures, ienaidnieki sākuši lauzties pilī, jau ielauzuši vārtus. Nu kungs ar saviem ļaudim lūguši Dievu un ar zvaniem zvanījuši. Pils sākusi lēnām grimt un nogrimusi ar visiem ļaudim Aklī. Ienaidnieki palikuši uz krasta un noskatījušies vien.

P i e z ī m e l. Šo teiku īsumā ir uzrakstījis arī J. Ozols Saukā un piesūtījis Brīvzemniekam («Sborņik», LP, VII, I, 1297, 10). P. Š.

P i e z ī m e 2. No 37. līdz 61. numuram ir Kurzemes un Zemgales teikas. P. Š.