Tanī vietā, kur tagad pie Liel-Auces ezers viļņo, senāk bijis vairāk māju. Māju tuvumā zaļojis brangi paliels notars, kas saimniekiem kopā piederējis. Reiz šā ciemata puiši, pieguļā būdami, sakūruši notara malā uguni, un aizgājuši uz kādu brītiņu paciemoties pie kaimiņu pieguļniekiem, otrā notara malā. Bet puiši atnākuši, atraduši uguni izdzisušu un pelnu čupā jaunu, gaŗu niedres stiebru izaugušu. Otrā dienā niedre gan nokaltusi, bet nākošā naktī izdzinusi toties vēl jo slaikāku ataugu. Tā tas atjaunojies pa trim lāgām. Tādi nedzirdēti brīnumi izpaudušies pa visu Liel-Auces pagastu un apkārtni. Pareģi izskaidrojuši to par nenovēršamas nelaimes pavēstījumu un pierunājuši ciemata ļaudis, lai bēgot. Daži paklausījuši pareģiem, citi palikuši, vēl nogaidīdami, kas īsti notikšot. Bet pārdrošos nebēdzējus pārsteidzis drīzi melns, ātri skrejošs mākonis, no kuŗa stipra balss saukusi: «Bēdziet, bēdziet! jo šām mājām jāpaliek par ezeru tamēr, kamēr kāds uzminēs ezera vārdu!» Pērkons dūcis, zibiņi šaudījušies, vētra kŗākusi, zeme dimdējusi un mākonis nogāzies, pārvērzdamies par ezeru. Tikai ar mokām pārdrošie ciemata iedzīvotāji izbēguši no nāves. Gan raudzījuši uzminēt ezera vārdu, bet velti.

P i e z ī m e. Drusku līdzīga teika ir iespiesta arī «Austrumā» (1885. nr. 7. LP, VII, I, 130l, 9). P. Š.