Apmēram tūkstoš soļu no jūŗas krasta bija dundadzniekos senāk prāvs ezers, izdaudzināts zivju bagātības dēļ. Latvieši viņu dēvējuši par Dieva ezeru, stāstīdami sekošo teiku, kā viņš cēlies. Sensenos laikos tai vietā, kur tagad Dieva ezers, bija auglīgs zemes gabals. Te vienā karstā vasarā, kad &127;audis patlaban strādāja, laukus nokopdami, nāk Vectēvs, baltā ķēvē jādams, un sauc: «Glābieties, mani bērni, mudīgi! Mans ezers nāk.» Tikko vēl šiem laiks atlicis sāņus pamukt, te arī ezers dobji krākdams. nāk pa gaisu šurp un apklāj visu to gabalu.