Starp Dzērvi, Apriķiem un Puduri ir liels klajums, Plecis saukts. Vecos laikos šis Plecis ir bijis ezers, bet ezeram vārds Plecis nepagalam nepaticis: viņš jo dienas jo vairāk iedusmojies, krācis, kaucis viļņodams, putodams, jebšu saulīte spīdējusi un ne vēsmiņa koku lapas nekustinājusi. Te vienu dienu ies nabaga sieviņa ar savu puisēnu gar trakotāja ezera malu un puisēns tāpat ieteiksies: «Skaties, māmiņa, ka Durbe priecīgi viļņo un dej!» Līdz tā iesacījies, Plecis uz reizu mierīgs: puisēns ezeram bija īsto vārdu uzminējis. Visi brīnojušies, ka ezers vienreiz izdarbojies un apklusis. Bet kad nākamu rītu zvejnieki ar tīkliem, venteriem, žuburiem apkrāvušies, gājuši zvejot, tad atraduši, ka Plecis aizbēdzis uz durbeniekiem. Bet gluži pavisam Durbes ezers toreiz gan nešķīries no vecās vietas, vismaz liela pulka avotu tas atstājis Dzērves Pleča klajumā līdz pašai Durbei. Šo avotu ūdeņi dzirdami tekot pa zemes apakšu uz Durbes ezeru. Tā reiz viens vecs durbenieks, Pleča malā pusdienu gulēdams, skaidri sadzirdējis ūdeņus pa zemes apakšu no Pleča uz Durbes pusi tekam. Reiz Dzērves muižas aŗams vērsis ar visu arklu iekūlies vienā Pleča bezdibinā un trīs dienas vēlāku Vecpiles zvejnieki šo vērsi ar visu arklu izvilkuši no Durbes ezera.