Ilūkstes apriņķī atrodās ezers. Uz ezera krasta baznīca. Šīs baznīcas vietā senos laikos bijusi cita baznīca, kas nogrimusi ezerā. Senāk, baznīcas ceļot, bijis kaut kas jānovēl, it kā jānosaka jaunceļamās baznīcas nākotne. Tā arī tai baznīcai ticis novēlēts: kad viņā laulāšot trīspadsmit pārus, viņa nogrimšot ar visiem ļaudim ezerā. Tā arī esot noticis. Nogrimušās baznīcas vietā sākuši celt jaunu. Bet tas nekādi neizdevies: ko pa dienu uzcēluši, tas pa nakti atkal sabrucis. Beidzot tomēr izdevies baznīcu uzcelt. Altāris ticis izgreznots dažādiem tēliem, starp kuŗiem bijis no koka izgriezts cilvēks ar lielu bumbu rokā. Šinī bumbā esot ielējuši ūdeni un nolēmuši: kad ūdens izsīkšot, baznīcai jānogrimstot tanī vietā, kur senā baznīca gaidot. Vasarā klusos vakaros un pa dienvidus laiku ezerā bieži dzirdot zvanu skaņas. Viens zvans ātri, droši, spēcīgi zvanot - tas esot vecās nogrimušās baznīcas zvans. Viņam pretī atskanot lēnām, nedroši, klusi, tagadējās baznīcas zvans, kas nevarot sagaidīt, kad tikšot pie nogrimušā biedra.