Laidzes ezera vietā senos laikos esot bijusi pļava. Vienā karstā vasaras dienā Sārcenes kalpi bijuši pašulaik šo pļavu nopļāvuši un kaltējuši tur sienu. Vienai sievai bijis mazs bērns līdz, ko tā atnesusi groziņā un pakārusi to ar visu groziņu vienā bērzā, kas audzis tai pašā pļavā. Te uzreiz ļaudis ierauga, ka pa Laidzes kalnu jāj ar baltu zirgu viens jātnieks un sauc: «Ļaudis, bēdziet! Kas bēgs krustim, tas izbēgs; kas gareniski, tas pazudīs.» Ļaudis arī tūliņ sākuši bēgt un dzirdējuši gaisā lielu šņākšanu un krākšanu. Nācis liels melns mākonis, nokritis zemē un apklājis visu pļavu ar ūdeni. Tie cilvēki, kas krustim bēguši, dabūjuši izbēgt, bet citi visi noslīkuši. Tur kur bērns bijis groziņā pakārts, tur izcēlusies maza saliņa. Viņa vēl tagad ir apaugusi ar kokiem, kuru vidū stāv vecs līks bērzs.