Kur tagad ir Skaistkalnes Melnezers, tur agrāk esot bijis liels un ļoti biezs mežs. Meža vidū esot bijis liels, liels akmens. Bijusi jauka diena. Sanākuši strādnieki malku cirst. Viņu starpā bijis arī puisis, vārdā Melnezers. Ap pusnakti viņi visi pie akmens sakūruši uguni un likušies gulēt. Te viņus drīz uzmodinājusi ūdens strūkliņa, kas sūkusies gar akmeni uz augšu. Kad strādnieki pamodušies, viņi bijuši jau slapji. Viņi gribējuši skriet projām, bet ap kājām tinusies zāle un zari. Niecīgā strūkliņa jau pārvērtusies par krietnu ezeru. Strādnieki bailēs mēģinājuši tikt laukā, bet nevarējuši. Pēc lielām pūlēm citi strādnieki izpeldējuši, bet Melnezers palicis. Viņš ilgi esot kliedzis pēc palīga, bet viss velti: neviens to nevarējis vairs glābt. Puisis noslīcis. Strādnieki nosaukuši jauno ezeru puiša vārdā un tā to šodien vēl sauc. Tagad, kad kāds iet vēlā laikā gaŗām Melnezeram, to vadājot noslīkušais puisis un gribot ievilināt ezerā. Ja puisis iemānīšot kādu savā vietā, tad tikšot brīvs, bet iemānītais palikšot viņa vietā, kamēr dabūšot sev vietnieku.