Senos laikos reiz strādnieki cirtuši mežā malku. Kādu brīdi cirtuši, viņi sākuši ieturēt vakariņas. Te uz reizi viņi ieraudzījuši pie kāda akmens uguni kuramies. Strādnieki domājuši, ka tur nauda žāvējas. Neviens neuzdrošinājās iet skatīties, kas tur īsti ir. Bet viens jauns puisis, vārdā Melnēzis, tomēr gājis skatīties. Piegājis klāt - uguntiņas vairs nebijis. Puisis aizgājis pie citiem strādniekiem. Kā šis aiziet, uguns atkal deg. Nu puisis domājis, ka patiesi tur nauda žāvējas, paņēmis cirvi un lāpstu un iet rakt naudu. Rok, rok, kamēr uziet vienu akmens tāpeli un uz tāpeles uzrakstīts: «Kas te izlasīs, tas paliks par ezeru.» Līdz ko puisis izlasījis, tūdaļ tani vietā parādījies ezers. Strādnieki sākuši kliegt: «Melnēzis pagalam, Melnēzis pagalam!» Un no tā laika ezers arī nosaukts puiša vārdā par Melnezeru.

P i e z ī m e. A. Šķēre ir piesūtījusi vēl divas teikas par Skaistkalnes Melnezeru. Pirmā ir teikts, ka Melnezera vietā sācis rakt viens melns sivēns, un kur tas racis, tur tūliņ radies ūdens. Sivēns racis tik ātri, ka pat ļaudis, kas to redzējuši, nav vairs varējuši izbēgt un noslīkuši tai ezerā. Otrā teikā ir sacīts, ka reiz pie Melnezera gans ganījis lopus un viena govs pazudusi. Pienācis viens melns kungs, aicinājis ganu līdz, šis parādīšot pazudušo govi. Zēns ieraudzījis, ka «kungam aiz zābaka aizbāzta aste. Zēns pārmetis krustu un kungs uz reizi pazudis.» P. Š.