Slotes muiža pieder pie kroņa Dignājas, bet viņa jau no senākiem laikiem ir izdalīta zaldātiem un kalpiem. Un turpat jauncelto mājiņu tuvumā ir vecs (aizaudzis) ezers, Slotes ezers (10 pūrvietu liels). Šo ezeru dēvē arī par raktu. Ļūns pa ezera virsu nav biezs, bet tik sīksts, ka var staigāt. Ezerā dibinā esot viens vaŗa lielgabals un misiņa trepes vēl no kaŗa laikiem. Pa misiņa trepēm zaldāti toreiz esot kāpuši sausā laikā pēc ūdens.

Reiz viens vecs saimnieka tēvs, pār pusaizaugušu linu mārku iedams, nogrimis ezera dibinā un palicis taisni uz šā lielgabala. Nezinājis, ko nu darīt. Beidzot atsēdies uz lielgabala, iebāzis pīpē tabaku un šķīlis uguni. Te - nezin kā dzirkstele pašķīdusi uz to pusi - ieraudzījis misiņa trepes pieslietas. Nu palicis priecīgs, aizsmēķējis pīpi, izstaigājies pa ezera dibinu un viegli jo viegli izkāpis pa trepēm malā.