Valgales purvos, kur tagad ir pļavas, senatnē bijis ezers, kam vēl nebijis nekāda nosaukuma. Ja ezeram neesot nekāda vārda, tad viņš nevarot stāvēt uz vietas. Tādēļ arī ezers pacēlies augšā un sācis laisties pa gaisu. Kur tagad ir Usma, senos laikos stāvējusi pirtiņa. Māte nesusi bērnu pirtiņā mazgāt. Te ezers ar briesmīgu šņākšanu laidies pa gaisu. Bērns iesaucies: «Memm, Usma nāk!» Ezers nu uz reizi nokritis zemē un ļaudis to nosaukuši par Usmu. Bet vieta, kur stāvējusi pirtiņa, palikusi par salu.

P i e z ī m e. Šādu pašu teiku bez dažiem sīkumiem ir vēl uzrakstījuši Fr. Brīvzemnieks («Sborņik», LP, VII, I, l29l, 3) un J. Austars «Balsī» (1885. g. nr. 18. LP, VII, I, 1298, 1). P. Š.