Vienā vasarā lijis bez mitēšanās lietus, dienu no dienas. Cilvēki nekur vairs nevarējuši tverties un sākuši 1ūgt Dievu, kaut jel viena diena būtu jauka. Te arī necik ilgi laiks palicis ļoti jauks un tāds, kāds vēl nav bijis. Bet te no meža izjājis uz balta zirga stalts jauneklis un uzsaucis ļaudim: «Jūs nu diezgan esat priekus baudījuši, bet tagad taisieties, kā tiekat projām, ja ne, noslīksit!» Cilvēki nezin, ko iesākt. Bet šis tik vēl uzsaucis: «Taisieties projām, Usma nāk!» Cilvēki gan jāšus, gan braukšus, gan arī kājām izklīduši kā zaķi pa laukiem. Kad viss bija klusi un mierīgi, tad pa gaisiem nācis liels melns mākonis un sācis līt tik briesmīgi, ka tai vietā izcēlies ezers un tā arī radās Usmas ezers.

Cilvēki saka, ka tagad arī reiz salīšot tik daudz ūdens, ka vispāri Latvijai radīšoties ezers.