Vecos laikos ezeri laidušies pa gaisu. Tā arī Vīķu ezers (ceļa malā no Jēkabmiesta uz Jaunjelgavu) šurp atnācis pa gaisu un papriekšu gribējis nomesties tagadējā Sodēju purvā (starp Seces un Vīgantu pagastiem). Esot sastāvējis pār šo vietu trīs dienas vaidēdams, dunēdams. Bet tā ka šim purvam ietekas nemaz nav, tikai iztekas, un neviens arī ezeru vārdā neminējis, tad tas aizsteidzies tālāk, nonākdams tagadējā vietā. Tai ielejā, kur tagad ezers, toreiz gane lopus ganījusi dziedādama un dziesmā ieminējusies ezera vārdu: Vīķu ezers. Tūliņ ezers nogāzies zemē. Tad gane lūgusies, lai atvēlot laiku no ezera ārā izkļūt. Tūdaļ atšķīries ezera ūdens un gane sausām kājām izkāpusi kalnā.