Ezerupe iztek no Jaungulbenes Ušuru ezera dienvidus gala un tek pa zāļainām pļavām, līdz beidzot ietek Liedē. Senos laikos pie Ušuru ezera dzīvojis bagāts, bet skops saimnieks. Viņam bijušas skaistas mājas, plaši lauki un liels ganāmpulks. Ļaudis runājuši, ka skopais saimnieks ejot ar velnu uz vienu roku, tāpēc viss viņam tik labi padodoties. Reiz skopulis aizgājis uz ezeru, iekāpis laivā un sācis braukt. Te kaut kas spožs paspīdējis pie pašas laivas malas. Skopulis tūdaļ ķēris pēc spožuma - nekā: palicis tukšām rokām. Piepēži skopuļa dārgais gredzens nomucis no pirksta un iekritis ezerā. Saimnieks bijis ļoti nelaimīgs un visādi mēģinājis gredzenu izvilkt, bet velti. Ilgi skopulis domājis, kā uzmeklēt gredzenu. Beidzot aizgājis pie velna lūgt padomu. Abi runājuši lielu laiku, beidzot velns apsolījies palīdzēt. Tagad skopulis priecīgs gājis uz māju atpakaļ. Otrā rītā agri velns bijis klāt un sācis dūšīgi rakt jauno upi, pa kuru ūdeni no ezera nolaist. Kad upe bijusi izrakta, velns atskatījies atpakaļ - redzot: ūdens netekot. Tad viņš stiprā balsī teicis: «Visus uzvarēja - Ušura nevarēju!» Tiklīdz velns izteicis vārdu «Ušura», tūliņ no ezera pa upi plūdis ūdens. Arī velnu ūdens straume aizrāvusi līdz. Skopulis gaidījis, gaidījis, kad ezers būšot nosusināts, bet nevarējis sagaidīt, līdz beidzot no žēlabām nomiris. Šī upe laikam tādēļ, ka iztek no ezera, nosaukta par Ezerupi.