Kad Gauja sākusi tecēt no Vecpiebalgas Alauksta ezera par tagadējo vietu, tas velnam briesmīgi nepaticis: errojies un solījies Gauju aizdambēt: «Ko tāds tārps te man ceļā locīsies, kur dažā vietā es nemaz nevaru pāri tikt? Tagad šo vēl kā mazu kucenu varu locīt.» Pie Vecpiebalgas Jaun-Vīļumu mājām velns, ģērbies garā kreklā, salasījis pa Lībiešu kalnu akmeņus un nesis, lai iebērtu Gaujai ceļā. Akmeņu bijis par daudz un velns tikai lēnām ticis uz priekšu. No akmeņu svara velna krēklā ieplīsis caurums un daļa akmeņu izbirusi Lazdu kalnā. Ar atlikušiem akmeņiem velns čāpojis tālāk, bet kādu simtu soļu no Gaujas tikušam, dziedājis Brežģa kalna gailis, un velnam izbiruši no bailēm pārējie akmeņi. Tā Gaujai ceļu velns neaiztaisījis. Jauna būdama Gauja, kā jauna meitene, steidzīgi posusies uz jūru, bet velns noskaities, ka tur aizdambēt nav izdevies, un aizsteidzies pie tagadējās Nēķina muižas, aizmetis tur kalnu priekšā. Gauja no velna darbiem nav bijusies, tik pagriezusies pa labu roku un prom uz rītiem gar Jaunpiebalgu. Tur Gauja domājusi tikt uz Peipus ezeru, bet pie Lejas muižas velns bijis atkal priekšā. To redzēdama, no Lejas muižas un Sinoles Gauja atkal griezusies uz vakariem gar Valmieru un Cēsim uz jūŗu un izgrauzusies caur diezgan augstiem krastiem. Kad velns redzējis, ka ar kalniem un akmeņiem Gaujai ceļu neaiztaisīs, sācis Gaujai ceļā bedres rakt. Bet Gauja jau tad bijusi liela un spēcīga, piepildījusi visas bedres ar ūdeni un aiztecējusi projām. Tās velna raktās bedres ir tagadējie Gaujas atvari, kuŗos vēl tagad velni glūn un dažu labu peldētāju ierauj savos dziļumos.