Upes.
7. Gauja, 2. P. P. Vītoliņš Lubejā. Etn. 3. 1893, 15. LP, VII, II, 50, 1, 2b.
Alauksts bija nolaidies un Gauja iesāka tecēt. Viņa tecēja tāpat kā visas upes pa saulei uz jūŗu. Kādu gabalu pagājusi, tā apcirtās un sacīja: «Tas nav nekas, citiem pakaļ darīt, es iešu pret sauli un aprīšu visu, kas man ceļā stāsies.» Briesmīgi strauji tecēdama - šņākdama, krākdama, tā griezās saulei pretī. Viņai stājās gan daudz šķēršļu priekšā, bet nekas nelīdzēja - tie Gauju tik vēl vairāk iekaitināja, tā ka viņai no dusmām ūdens tīri melns palika. Tā trakodama viņa bija palikusi stipri plata, liela un jau līdz Gaujienai aiztikusi. Tālāk Dievs vairs neļāva Gaujai gribu. Viņš lika tai kalnus ceļā, tā ka Gaujai gribot negribot bija jāatlaižas no sava iedoma un jāgriežas pa saulei uz jūru. Par to, ka iedoms neizdevās, viņa nosolījās tikai divus cilvēkus laist pāri, trešo paturēt. Līdz šai baltai dienai nevienai upei nav tik melns ūdens kā Gaujai un nevienā upē tik daudz cilvēku nenoslīkst, kā Gaujā. Ja Dievs Gaujas nodomam nebūtu pretim bijis, tad diezin ko viņa nebūtu aprijusi. Tas esot Dieva nolikums, ka visām upēm vajagot pa saulei tecēt uz jūru. Tādēļ nav arī nevienas upes, kas pa saulei netecētu.